Neretas vidusskola

Vārda dienu šodien svin: Matīss, Modris, Mariss

zetonuAllaž 12. klases skolēni 2. semestra sākumā ir ļoti aizņemti, jo bez tiešā darba - mācīšanās – un bez savu interešu attīstīšanas ārpus mācību stundām – dejošanas, dziedāšanās un sportošanas – ir intensīva gatavošanās Žetonu vakaram.
1. martā Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas 12. klases skolēni ar audzinātāju Sarmīti Sniķeri kultūras namā ielūdza uz savu Žetonu vakaru. Direktore Laima Grebska klātesošajiem ar pasaku par karali un viņa sagādāto uzdevumu pavalstniekiem lika aizdomāties par to, ka nekad nekas nenāk bez pūlēm. Tāpēc kopš 5. klases visi ir auguši ne vien garumā, bet arī prātā, jo, beidzot 1. semestri, 12. klasei bija visaugstākā vidējā 

 

ozio_gallery_nano

Audzinātāja savā vēstījumā visiem atgādināja, ka savs bērns vecākiem vienmēr būs vislabākais, neskatoties uz to, kā būs nokārtots eksāmens vai kāds nedarbs veikts. Vienmēr būs jāatbalsta un jāsagaida mājās.
Skolēni kā piederības zīmi savai skolai bija izvēlējušies sudraba gredzenu ar latvju zīmēm. Saņemot gredzenu ar iegravējumu „NJJV 2019” un vārda, uzvārda pirmo burtu, audzinātāja skaidroja katras zīmes nozīmi.
Priecēja divpadsmito pateicība katram skolotājam – īpaši viņam veltītie vārdi un neparasti noformētais gardums. Skolas direktore un vietniece saņēma pateicību – neretietes keramiķes Zandas Rageles māla izstrādājumus.
10. klases sveiciens divpadsmitajiem bija „atspēlēšanās” par Iesvētību nedēļu septembrī – jautājumi par matemātiku un ekonomiku (audzinātāja ir šo mācību priekšmetu skolotāja) ar īpašu noteikumu – katrs neatbildētais jautājums ir plus 1 balle 10. klases skolēniem nākamajā ekonomikas ieskaitē. Ai, kā veicās! Audzinātāja, protams, bija savu uzdevumu augstumos, jo viņa taču ir savējā – viena no divpadsmitajiem.
To arī pierādīja divpadsmito veikums – Artas Dzīles lugas „Iesim mājās!” iestudējums, kurā tēloja visi, arī audzinātāja. Neparasta izvēle – šo lugu divpadsmitie spēlēja arī 3. klasē. Lomas, kuras tika tēlotas sākumskolā, lielākoties bija saglabātas tās pašas: Pēterīti tēloja Kristiāns, Kaķeni – Samanta Š., Suni – Armands Aivis, Raganiņas – Edīte un Santa, Velnus – Kaspars un Kristaps, Gaili – Artūrs, Vistas – audzinātāja Sarmīte, Agnija, Linda, Krēslas bērnus – Edīte, Santa, Linda, Agnija, Artūrs, Kristaps un Kaspars, Saules zaķus – Gunta, Samanta M., Tomass un Artis. Par Gaiļa un Vistu deju, Raganu un Velnu deja, Saules zaķu deju divpadsmitie pateicās deju skolotājai Initai Kalniņai. Vislielākais paldies izrādes režisorei skolotājai Aijai Kalnārei.
Ar fināla dziesmu divpadsmitie un audzinātāja apliecināja, ka nevienā vietā uz pasaules nav tik labi kā mājās, aicinot „Iesim mājās!”
Bet tagad lai izsakās paši divpadsmitie.
Dace: Raksturo pāris teikumos laiku, kad noritēja gatavošanās Žetonu vakaram!
Samanta Š.: Gatavošanās laiks mūs īstenībā satuvināja, lai gan sākumā tā vispār nešķita. Likās, ka būs grūti un vienmēr atradīsim, par ko strīdēties. Taču beigās šis laiks mūs tomēr kaut kādā veidā satuvināja, it īpaši, kad nāca tuvāk 1. marts. Pēdējie mēģinājumi bija vienkārši super! Varētu teikt – viens par visiem, visi par vienu.
Kristaps: Citreiz bija grūti pēc stundām mēģināt, taču mēs visi spējām saņemties. Pēc mēģinājumiem aprunājoties, visi bija guvuši gandarījumu.
Santa: Lai arī sākumā īsti nebija skaidrības, kā izrāde izdosies, pēc katra mēģinājuma bija gandarījuma sajūta, jo bija saskatāms progress. Nepieciešamo apvienojām ar vēlamo, katrs mēģinājums biju pilns ar smiekliem un jautrību. Pēc izrādes bija neizsakāma lepnuma sajūta, pat noritēja prieka asara.
Kaspars: Mēģinājumi, mēģinājumi un vēlreiz mēģinājumi, kur bija gan prieki, gan bēdas. Bija dienas, kad viss notika, kā paredzēts, un bija arī dienas, kad viss pilnībā gāja greizi.
Artūrs: Gatavošanās sākums bija ļoti nesaspringts laiks, visi jutās ļoti brīvi. Taču, laikam ejot, sākām nedaudz iespringt, jo laiks skrēja vēja spārniem un vēlējāmies, lai viss izdotos ideāli! Sākām arī vairāk kašķēties, testējām mūsu pacietības mēru, bet spējām arī saliedēties, jo šis bija komandas darbs. Komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms.
Dace: Visspilgtākais, kas paliks atmiņā no gatavošanās laika vai paša Žetonu vakara.
Armands Aivis: Visspilgtāk atmiņā paliks brīži, kad notika kaut kas uzjautrinošs un neplānots, tas lika klases kolektīvam atslābināties un saliedēties, jo smiekli satuvina.
Kristiāns: Es uzskatu, ka ir svarīgi atcerēties visu procesu, lai spētu novērtēt to, ko mēs ieguvām Žetonu vakarā. Gatavojoties mums gāja kā pa kalniem, tāpēc, atskatoties uz šo laiku, es vienmēr atcerēšos to, ka ne vienmēr rezultāts ir svarīgāks par pašu procesu.
Samanta Š.: Man atmiņā paliks viss kopā. Tās, kā mani klases biedri uz skatuves mainās, nav ierastie cilvēki, ko sastopu ikdienā skolā.
Artūrs: Visspilgtāk atmiņā paliks sekundes pirms mana uznāciena. Tajā brīdī es nodomāju: ”Tas nu ir pienācis, saņemies, izej uz skatuves un jūties maksimāli brīvi! Tev izdosies!” Sekundes ilga mūžību un tajā pašā laikā - mirkli. Uztraukums arī bija, bet patīkams un kutināja visas maliņas. Varu teikt vienu - šajā vakarā uz skatuves jutos kā nevienā mēģinājumā… Es jutos ļoti brīvs, vēlējos, lai ikviens izbauda un novērtē manu un klases sagatavoto priekšnesumu. Tas ir kaut kas neaprakstāms. Žēl, ka tas ātri pagāja, jo man vairs nebūs Žetonu vakara. Ļoti novērtēju visu centienus.
Samanta M.: Žetonu vakara noslēgums man ar palicis visspilgtāk atmiņā, jo ieguvu gandarījumu par paveikto darbu. Sapratu, ka pūles, laiks un enerģija, kas tika ieguldītas pasākuma tapšanā, attaisnojās!
Dace: Vai ir kas mainījies Tavā klasē, gatavojoties Žetonu vakaram?
Artis: Īpašas izmaiņas nav notikušas, taču ir iegūtas jaukas atmiņas.
Tomass: Manuprāt, mēs esam kļuvuši saliedētāki un draudzīgāki.
Kaspars: Sākoties šai nedēļai (04.03.), ieejot klasē, bija pavisam citādāka aura: sveicina un darbos izpalīdz. Galu galā Žetonu vakars mūsu klasi ir savedis ciešāk kopā un esam paliekuši kā viens.
Gunta: Manuprāt, mūsu klase ir palikusi saliedētāka. Kaut vai bija kāda maza nesaprašanās, taču ātri vien izgājām no situācijas un palikām draudzīgi.
Dace: Ko Tev nozīmē Tava piederības zīme savai skolai – gredzens ar latvju rakstiem?
Agnija: Viennozīmīgi - atmiņas, atmiņas par 12 priekpilniem un arī ne tik priekpilniem gadiem skolā. Gredzens mūs visus vienos, pat pēc daudziem gadiem. To apzināties ir patīkami. Latvju raksti tam sniedz vēl lielāku vērtību.
Kristiāns: Es jūtos pacilāts pa to, ka man ir bijusi iespēja mācīties šajā skolā. Gredzens ar latvju rakstiem mani ļoti piesaista, jo latvju raksti, manuprāt, spilgti parāda piederību Latvijai. Latvija man ir ļoti svarīga, tāpēc šis gredzens man ir liela vērtība. Esmu pagodināts, ka man ir bijusi iespēja mācīties Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā, kurā vienmēr ir mācīts mīlēt savu zemi.
Linda: Kopš Žetonu vakara, lūkojoties uz gredzenu, aizdomājos par to, ka mēs, 14 klases biedri, būsim vienīgie uz pasaules, kuru gredzenus rotās teksts NJJV 2019. Tas ir kas tāds, kas mūs visus vienos arī pēc daudziem jo daudziem gadiem. Jau kopš dienas, kad tika sākts runāt par to, ko izvēlēsimies, es skaidri zināju, ka vēlos gredzenu ar latvju rakstu zīmēm, jo tad šim gredzenam būs vēl lielāka vērtība. Tas ne tikai saistīs klasi, bet arī radīs patriotiskuma sajūtu, zīmes sargās mūs, tām pašām par sevi ir milzīga vērtība.
Edīte: Kad esam ar vienu kāju ārpus vidusskolas, tad gredzens ar latvju rakstiem, manuprāt, ir lieta, kas mums palīdzēs „lielajā” dzīvē, jo latvju zīmēm ir milzīgs spēks: tās pasargā, dod spēku, nes veiksmi.
Dace Kronīte,
Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas skolotāja

Šeit ir mūsu mājas

nereta eka

Stundu saraksts

Mūsu sasniegumi