Neretas vidusskola

Vārda dienu šodien svin: Lida, Lidija

Kādus Jūs atceraties savus skolas laikus?

Mans skolas laiks bija interesants un ļoti aizņemts. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka nebija tādu iespēju, kādas ir tagad. Televizors bija reti kurā mājās. Mēs daudz laika veltījām mācībām un ārpusstundu aktivitātēm. Es spēlēju basketbolu, dejoju tautiskās dejas, dziedāju ansamblī un korī, vadīju kultūras pasākumus un skolas komjauniešus (mūsdienās tā ir skolēnu dome).
Skolā mācījās gandrīz 600 skolēnu, un ļoti daudzi no tiem dzīvoja internātā (tagad mēs sakām- viesnīcā). Kad es mācījos vidusskolā, katru trešdienu mums bija skolas balles, jo mācības toreiz notika arī sestdienās. Un nebija tā, ka kāds neizmācītos. Direktors Skrupskis bija noteicis: neviens nedrīkstēs iet uz ballēm un treniņiem, ja būs nesekmīgs. Balles ārpus skolas nedrīkstēja apmeklēt, protams, žargonā runājot, pa retai reizei mēs uz tām “aizšmaucām”. Bija tā, ka skolotāji brauca uz ballēm mūs kontrolēt, pēc tam izsauca pie direktora un bija jāskaidrojas.

Bet tāpat šie piedzīvojumi mums šķita ļoti interesanti un pēc kāda laika tos atkal atkārtojām. Pēcpusdienās apmeklējām kino seansus.
Arī attiecības manā skolas laikā bija. Kad pati strādāju skolā, vienmēr teicu- man gribētos, lai skolā ir pārīši. Man liekas, ka tā tad ir vidusskola, bet lai draudzība ir skaista. Mēs neatļāvāmies savas attiecības publiski visiem demonstrēt. Mēs dalījām zīmītes un gājām pastaigāties. Uzskatu, ka mans skolas laiks bija ļoti interesants.
Kāda ir jūsu spilgtākā atmiņa no Jūsu skolas laikiem, varbūt kāds sastrādāts nedarbs?
Mācoties skolā vienpadsmit gadus, protams, ir bijis daudz piedzīvojumu: gan prieki, gan bēdas, gan arī blēņas. Vislabāk tās atminēties, tiekoties ar skolasbiedriem un bijušajiem skolotājiem. Tad ir smiekli līdz asarām.
Pašreiz atminos šādu gadījumu. Pēc basketbola treniņa ar skolasbiedreni nolēmām aiziet uz internātu un apciemot klases puišus. Kaut gan zinājām, ka tas ir aizliegts, tāpat to izdarījām. Bet tieši tajā laikā , kad bijām puišu istabiņā, dežūrskolotāja nāca pārbaudīt kārtību. Lai neiekultos nepatikšanās, mēs abas ātri noslēpāmies skapī un gaidījām, kad pārbaude beigsies. Toreiz bija bail, bet vēlāk, protams, tas sagādāja jautrību.
Kādas bija Jūsu sajūtas, kad Jūs sākāt strādāt šajā skolā?
Pirms atbildes uz jautājumu pastāstīšu, ko es teicu pēc vidusskolas beigšanas: Nekad un nemūžam es nestrādāšu šajā vidusskolā. Es biju izdomājusi, ka strādāšu bērnudārzā. Un tad notika tā, kā notika,- neatvēra bērnudārzu. Vēlāk sapratu, ka tā būtu bijusi vislielākā kļūda manā dzīvē.
Sākot strādāt šajā skolā, sapratu, ka es neesmu tas tips, kas var strādāt ar mazajiem, tāpēc es ļoti cienu un novērtēju tos skolotājus, kuri darbojas ar mazajiem skolēniem.
Atnākot strādāt uz skolu, es jutos briesmīgi, bet nebija jau citu iespēju. Es jutos slikti, jo toreiz bija lielas sacensības starp klasēm, pionieru marši u.c. Es biju pionieru vadītāja, un mani daļa skolotāju uztvēra kā bijušo skolnieci.
Savā laikā esmu ļoti daudz asaru izraudājusi, bet neesmu ne uz vienu apvainojusies par to- tas mani darīja tikai stiprāku un daudz ko iemācīja. Domāju, ka tie pirmie smagie darba gadi šeit man izveidoja stipru mugurkaulu.
Kuri ir Jūsu spilgtākie momenti skolā direktores amatā?
Daudz tādu momentu ir bijis, kā jau visos laikos. Man vēl tagad nav atdots kāds špikeris zēnam, kurš tajā laikā kārtoja eksāmenus. Nezinu, kur viņš devās, bet redzu- viņam izkrīt algebras špikeris. Man tas vēl tagad stāv mājās, kaut pagājis apmēram 30 gadu. Tagad viņš dzīvo ārzemēs, bet nesen viņu redzēju Neretā, viņš brauca garām un sveicināja mani.
Bērni paši vadīja diskotēkas, bija superīgi. Beidzas ballīte, viņi pa kluso uztaisa paši savu pagrabiņā. Pēc tam jau, protams, ir kas nosūdz, tad viņi raksta paskaidrojumus, visādus murgus. Labi mācījās, un tagad arī paši labi dzīvo, ir ģimenes. Cepuri nost!
Kad 2002.gadā šeit bija 3x3 nometne, vakaros notika danči, un tie puiši atnāca pie manis. Man bija bieza mape ar paskaidrojumiem, un es to viņiem iedevu. Puiši neaizgāja uz dančiem, bet apmēram līdz diviem naktī sēdēja un lasīja paskaidrojumus.
Informātikas kabinets kādreiz atradās tur, kur tagad 11.kabinets. Norisinājās zinātnisko darbu izstrāde, un skolēni strādāja ļoti atbildīgi pat vēlās vakara un nakts stundās. No rīta ejot uz skolu, ieraugu, ka skaisto hostu dobe ir izbradāta un puķes izlauzītas. Es noskaidroju vainīgo. Starp citu, viņš bija viens no maniem dejotājiem (es toreiz skolā vadīju deju kolektīvus). Es nelabi rīkojos- puisis no manis dabūja pa mizu.
Vēlāk viņš man saka: Direktore, jūs jau nezināt, kāpēc tā bija, mums pa logu izkrita informātikas kabineta atslēga. Lai to naktī atrastu, viņš noplēsa hostas. Es, protams, puisim atvainojos un uzreiz piezvanīju viņa vecākiem. Vēl tagad, kad satiekamies, viņš smejoties saka: Skolotāj, man ļoti sāp auss.
Lai visus notikumus pastāstītu, vajadzētu ļoti daudz laika.
Jūs teicāt, ka sākumā nemaz skolā nevēlējāties strādāt. Kā ir tagad? Vai Jums pietrūkst skolas?
Man šo jautājumu ir uzdevuši gan mūsu skolas , gan citu skolu kolēģi. Man skolas nepietrūkst. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka es visu laiku esmu te. Es esmu lietas kursā par visu, kas skolā notiek. Pazīstu kolēģus, kuri pārtrauc darbu, un tad viņi jūtas nenovērtēti. Man tā nav. Direktore Viktorija un arī citi kolēģi par mani interesējas, jūt līdzi manos priekos un pārdzīvojumos. Arī man pašai ir interesanti sekot līdzi skolas dzīvei. Bieži skola atnāk pie manis arī sapnī.
Ļoti jūtu jums līdzi šajā smagajā laikā. Esmu priecīga, ja visi skolēni un skolotāji ir veseli Kad man prasīs padomu, es vienmēr dalīšos un palīdzēšu. Bet tā, ka man gribētos tagad nākt strādāt, tā man nav. Domāju, ka manas veselības problēmas tam pielika punktu. Šīs pandēmijas dēļ man ļoti žēl direktores, bet es priecājos, kā viņa tiek ar to galā.
Kā Jūs atminaties skolas dzimšanas dienas?
Kad 1986.gadā sāku strādāt par direktori, uz tikšanos atnāca ļoti maz cilvēku. Kāpēc? Tas jau ir cits stāsts. Tomēr visi ļoti gribēja satikties. Pēc gada noorganizējām absolventu salidojumu. Atsaucība bija ļoti liela- skolas svinību zāle bija pārpildīta. No Jelgavas bija atbraucis arī skolas arhitekts Salenieks.
Pēc salidojuma gan visu ceļu no Aizkraukles mājās braucu raudādama, jo partijas sekretāre mani audzināja par to, ka pasākums esot bijispar garu. Kaut tajā bija tik daudz skaistu atmiņu un iespēju satikt bijušos skolēnus un skolotājus. No salidojuma dalībniekiem saņēmu tik daudz pateicības vārdu!
Turpmāk absolventu salidojumi notika pirmajā februāra sestdienā. Tad tika aicināti tie, kuri skolu absolvējuši pirms 30 vai 20 gadiem (“apaļās” jubilejas). Vēlāk nāca ierosinājums, ka nevajag rīkot katru gadu. Nolēmām organizēt ik pēc pieciem gadiem pēdējā maija sestdienā. Un salidojumi bija grandiozi- tik daudz absolventu atbrauca, lai satiktos savā skolā. Sākumā tie notika skolas zālē pa klasēm. Kad saremontējām sporta angāru, sarīkojumi notika tur. Tas ir milzīgs darbs- sakārtot angāru vairāku simtu cilvēku uzņemšanai. Šajā darbā piedalījās viss kolektīvs- skolēni, skolotāji, tehniskie darbinieki.
Kad beigsies pandēmija, salidojumu tradīcija jāturpina. Tikšanās ar bijušajiem skolēniem un kolēģiem ir brīnišķīgas.
Kādi ir Jūsu jaukie vārdi skolai?
Es no sirds vēlos, lai šeit vienmēr būtu vidusskola. Varbūt notiek kāds brīnums, un nākamgad vai aiznākamgad būs iespējas atvērt vidusskolas klasi. Ja gadījumā brīnums nenotiek, tad mans vēlējums, lai vienmēr šajā skolā (vienalga, kādā statusā) šeit būtu darba kvalitāte, mācīties griboši bērni, tikpat spēcīgi, stipri skolotāji un saprotoši vecāki! Galvenais, lai jūs visi esat veseli gan prātā, gan garā, gan fiziski.
Sarunu pierakstīja Ramona Kazule

Šeit ir mūsu mājas

nereta eka

Stundu saraksts

Mūsu sasniegumi